Ilonas Linartes - Ružas un Daces Pudānes tekstildarbu izstāde "Mirklis"
Ilonas Linartes-Ružas un Daces Pudānes (Linartes) radošā darbība.
Māsas Dace un Ilona mākslas ceļu kā turpmāko dzīves gaitu un izaicinājumu sāka iestājoties Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas Tekstilmākslas nodaļā pie pedagogiem Emmas Skujiņas, Laumas Krastiņas, Īrisas Blumātes un Lilitas Līdakas. Pašsaprotams turpmākais darbības ceļš veda uz Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu pie izciliem pedagogiem, māksliniekiem Rūdolfa Heimrāta, Aijas Baumanes, Ritas Eglītes, Aldas Karoseviču, Skaidrīte Leimanes.
Paralēli studijām abas strādāja Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, mācot gleznošanu sagatavošanas kursos, tā apgūstot pedagoģisko pieredzi, kas turpmāk pēc akadēmijas beigšanas noteica izvēli darbam (norīkojums darba vietai). Dace sāka strādāt LU Pedagoģijas katedrā, bet Ilona Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā, Latvijas Mākslas akadēmijas Rēzeknes filiālē un vēlāk Daugavpils Mākslas koledžā „Saules skola”. Šobrīd Dace strādā Mākslu izglītības kompetences centrā Daugavpils dizaina un mākslas vidusskolā Saules skola, bet Ilona Ilūkstes Mūzikas un mākslas skolā.
Profesors Rūdolfs Heimrāts tekstilmākslas izpratnei un ļoti vispusīgai radošajai domāšanai, materiālu un kompozīcijas kopsakarībai bija izcils pedagogs. It kā neuzspiežot, bet tikai ierosinot pamēģināt dažādus kompozīcijas variantus atklāja mums neizsmeļošu krāsu un laukumu saspēli, ko izmantot kompozicionālos risinājumos.
Pirmie nopietnie gobelēna tehnikā veidotie darbi tika radīti mācoties akadēmijā (1981.-1986.), kur arī aizsākās izstāžu darbība. Daces darbos vērojama smalka sižetiska stāstījuma kompozīcija, kas vēlāk pāriet dekoratīvi smalkā laukuma kompozīcijā. Ilonas darbos no paša sākuma vērojama laukumu un krāsu risinājums, kas nepretendē uz izteiktu sižetisko stāstu, bet gan noskaņu un iekšējās pasaules izjūtu daudzšķautnaino būtību.
Pēdējos divdesmit gadus tiek veidoti kopdarbi strādājot dažādās autortehnikās un aplikācijas tehnikās izmantojot daudzveidīgus materiālus. Eksperimenti ar tekstilmateriāliem rosina uz interesantiem atklājumiem gaismēnas un krāsas savstarpējos risinājumos.
Latvijas dabas kolorīts, grafika, ritmi un krāsu laukumi ir neatņemama sastāvdaļa mākslas darbu kompozīcijās. Telpiskuma klātbūtne ir viena no noteicošajām kompozīcijas iezīmēm veidojot visus darbus.
Mākslas radošā dzīves ceļa izvēlē galvenā nozīme bija mammas Silvas Linartes radošais, interesantais darbs, kas vienmēr tika vērots ar aizrautību un bijību. Šī radošā gaisotne no bērnības nemanot piesaistīja mākslas burvībai. Mamma vienmēr ir bijusi galvenais kritiķis un padomdevējs radošajā darbībā. Paralēlā darbība, Silvas Linartes glezniecība un Ilonas, Daces tekstilmāksla ir vienota radošajā domāšanā ar savu pasaules redzējumu.
Māris Čačka ievadā Ilonas Linartes – Ružas un Daces Pudānes
personālizstādei “Līdzīgie kodi” ROTKO MUZEJĀ (Rotko centrs) rakstīja
“Viņas līdzinās daudzās lietās, īpašībās, attieksmēs, vērtībās, saskarē, uztverē... Šo uzskaitījumu virkni varētu turpināt, runājot par divām atšķirīgām, bet līdzīgām personībām Latvijas tekstilmākslā un mākslas izglītībā – Ilonu Linarti-Ružu un Daci Pudāni.
Dvīņu māsas Ilona un Dace dzimušas 1962. gada 22. augustā Silvas Veronikas Linartes un Leonarda Linarta ģimenē, pārņemot un savā dzīvē pielietojot vecāku dotās un iemācītās vērtības, kas pielietojamas saskarsmē ar citiem un esot saskaņā ar sevi. Abas māsas absolvējušas Latvijas mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu, aktīvi piedalās mākslas izstādēs un caur mākslas pedagoga darbu nodrošina mākslas procesu nepārtrauktību.
Tīra kompozīcija, minimālisms krāsās un ģeometrisks ritms ir raksturlielumi tekstīliju kompozīcijās, kuras veido Ilona Linarte-Ruža un Dace Pudāne. Vieglums un uzreiz neizprotama noskaņa caurstrāvo dažādu toņu pelēkas ritma līnijas un laukumus, atsaucoties uz melanholiju, mieru un nosvērtību, - tās ir arī īpašības, kas spilgti raksturo mākslinieces kā personības. Kā mazi un spilgti krāsu uzplaiksnījumi vieglas dzirksteles kā akcenti kompozīcijām dod atraušanos no daudzveidīgi pelēkā.
Ne jau pelēkais vien padara līdzīgus kodus māksliniecēm, tie ir gēni, tā ir ģimene, tā ir mīlestība uz mākslu un mākslas izglītības procesiem, tā ir nesavtīga sevis atdošana visam, kas veido nākotnes mākslu reģionā un valstī kopumā.”